Manas attiecības ar matemātiku

  Es savas skolotājas gaitas sāku ar sajūtu, ka vispār neesmu nekam derīga. Visi mani bērnības sapņi bija izkūpējuši gaisā, jutos stulba. Tomēr nejauši atklātā mīlestība un saikne ar bērniem mani dzina uz priekšu.

Man vienkārši riebās skola, par matemātiku nemaz nerunāsim.

Kvalifikācijas eksāmenā izvilku tēmas- matemātika un dabaszinības. NĒEEEE....

Abi priekšmeti. Sēdēju, meklēju informāciju, uztaisīju superīgu nodarbību, labi novadīju un 10 bija kabatā.

Tad sākot strādāt skolā, vienkārši bija jāmāca.

Es sāku meklēt un ieraudzīt, ka tas ir vienkārši, tas ir interesanti, eee.... vispār nav grūti!

Tikai man to nemācēja iemācīt skolā.

Interesanti, ka tēmas, kuras man riebās visvairāk, tagad ir kļuvušas par manām mīļākajām- reizrēķins, leņķi, daļas, dalīšana rakstos. Ar shematiskajiem teksta uzdevumiem gan vēl mēģinu sadraudzēties. Visam savs laiks.

Arī daļas man pirms pāris gadiem likās nereālā misija un tomēr... Darbs un darbiņš, bāc, tagad varu stundām sēdēt un rēķināt

Jo pārliecinātāka es kļūstu, jo bērni ātrāk saprot. Interesanti! Stāstījums var nemainīties, bet tā enerģija gan. Bērni jūt visu.

Arī manai mammai matemātikā bija ļoti grūti, tomēr joprojām spilgti atmiņā palikusi skolotāja, kura ar viņu sēdēja un stundām mācīja papildus. Aiz mīlestības. Varbūt arī šis viņas stāsts tika nodots man šūpulī.

Nav komentāru

Komentēt